Sprediķi

Sprediķis Vasarsvētkos, 20.05.2018 mācītājs Ģirts Grietiņš

  1. Vēstule korintiešiem 12:3b-13
 

Neviens, kas runā Dieva Garā, nesaka: lāsts Jēzum, – un neviens nevar teikt: Kungs Jēzus, – kā vien Svētajā Garā. 4   Ir dažādas dāvanas, bet tas pats Gars. 5 Ir dažādas kalpošanas, bet tas pats Kungs. 6 Ir dažādas spēka izpausmes, bet tas pats Dievs, kas visu visā rosina. 7 Bet ikvienam tiek dota Gara atklāsme kopīgam labumam. 8 Vienam Gars dod gudrības vārdus, citam – atziņas vārdus tas pats Gars; 9 citam – ticību tai pašā Garā, citam – dāvanas dziedināt tai pašā vienīgajā Garā, 10 citam – brīnumus darīt, citam – pravietot, citam – garu atšķiršanu, citam – spēju runāt dažādās mēlēs un citam mēļu tulkošanu. 11 To visu dara tas pats Gars, piešķirdams katram atsevišķi, kā viņš to grib.

12 Tāpat kā ķermenis ir viens vienīgs, bet tajā ir daudz locekļu un visi daudzie ķermeņa locekļi kopā ir viens ķermenis – tā arī Kristus. 13 Arī mēs esam vienā Garā kristīti, lai visi būtu viens ķermenis – vai jūdi, vai grieķi, vai vergi, vai brīvie, – un ar vienu Garu mēs visi esam dzirdināti.

 

Apustuļu darbu iesākumā (1:8) Jēzus apsolīja: “Jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam."

Gara izpausmēm ir tik dažādi aspekti, ka daudziem tas šķiet izplūdis, neskaidrs (Gars parādās kā balodis, kas nolaižas pār Jēzu, kā vējš, vai Dieva elpa, dvesma; kā īpašu dāvanu devējs, kas mūs iedvesmo un ļauj kalpot ar aizrautību, Vasarsvētkos Gars atklājas kā liesmu mēles, kas “aizdedzina” sirdis visiem klātesošajiem un ierastās barjeras starp cilvēkiem tiek atceltas – pat cilvēki no dažādām tautām un valodām viens otru saprot.)

Tomēr – kas ir un kas nav šis daudzveidīgais Dieva gars, kas dāvā mums Dieva spēku un Gara augļus.

Gal 5:22: Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība.

Ir kāds garīgs dziedājums, kurā atrodam ļoti vienkāršus vārdus: kur ir mīlestība, tur ir Dievs. Līdzīgi varam teikt par Dieva Garu: kur ir patiess prieks, patiess miers, pacietība, neviltota laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, tur ir Dieva Gars. Šajās īpašībās un garīgos stāvokļos izpaužas Svētais Gars.

  Tādas ir Dieva Spēka izpausmes. Tas nav spēks, kas kaut ko uzspiež, bet aicina, iedvesmo. Tieši dievišķa Iedvesma dod spēku. Tas nav spēks, ko vēlas iegūt pasaulīgas varas kārotāji, bet gan pārveidojošs spēks. Ticības apliecībā Svētais Gars tiek saukts par Dzīvudarītāju – tas mūs dara patiesi dzīvus, dāvā pilnvērtīgu dzīvi. Dievs nevēlas mūs piespiest uz kaut ko ar spēku, bet Vasarsvētkos redzam Dieva Gara spēku, kas aizrauj, kas motivē. Cilvēkam vairs nav jāprāto, kāpēc sekot Dievam, jo Dieva Gars dāvā mums vēlēšanos būt ar Dievu un piedzīvot tādu mieru, prieku, mīlestību, ko pasaule nevar dot.

  Šajā pasaulē spēku mēra pēc tā, cik kāds cilvēks ir ietekmīgs un spējīgs vienā vai otrā veidā valdīt pār citiem, turpretī gara spēks aizsākas, kad cilvēks spēj valdīt vispirms pār sevi un tad, Dieva iedvesmots, likt lietā viņam dotās dāvanas un spējas, lai kalpotu citiem.

  Svētais Gars nav vienīgais gars. Bez Dieva Gara cilvēkā var mājot un viņu vadīt arī kāds cits gars (lepnības, kādas kaislības, nemiera, skaudības, alkatības gars). Miesas slimību parasti jūtam, taču nav tik viegli pamanīt, ja dzīvojam citā garā. Te nedomāju piesaukt ļaunus garus, dēmonus, bet vispirms uzdot sev jautājumu – kādā garā es dzīvoju? Atcerēsimies to, ko Bībele sauc par pasauli – pasaules garu, kas negrib zināt par Dievu, kā jau pieminēju praktisko ateismu: es varbūt saku, ka ticu, bet praksē dzīvoju tā, it kā Dieva nebūtu. Tas ir praktiskais ateisms. Bija joks par cilvēku, kas teica: man ar Dievu ir ļoti labas attiecības: es lieku viņu mierā, un viņš liek mierā mani. Mums ir ļoti labas attiecības. Taču šādi mēs aizmirstam par savu garīgo piederību.

 

Ieklausīsimies, kā apustulis Pāvils runā par Dieva Garu, kurā, neatkarīgi no vecuma, apzināmies sevi kā Dieva bērnus.

  Visi, ko vada Dieva Gars, ir Dieva bērni. Jo jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal kristu bailēs, bet jūs esat saņēmuši dievbērnības Garu, kas mums liek saukt: Aba, Tēvs!
Šis pats Gars apliecina mūsu garam, ka esam Dieva bērni. (Rom 8:14-16) Ja Dievs ir mūsu Tēvs, tad viņš mūs neliks “mierā”, bet vadīs ar savu Garu, jo viņam rūp mūsu dzīve un liktenis. Tieši tādēļ viņš ir nācis pie mums kā Dēls, un turpina mūs vadīt ar sava Gara iedvesmu un spēku.

I have heard that the average Christian and  average Church are somewhere bogged down between Calvary and Pentecost. They have been to Calvary for Pardon, but they have not been to Pentecost for Power. Bethlehem means God with us. Calvary means God for us. But Pentecost means God in us. What kind of power is this? It is not the power we can use for our own purposes like some people who want to call out for some spirit to give them what they want. That would be some kind of magic. This Spirit is the one you can not manipulate. It is like the wind – you can not catch or capture it, but it can capture you. It will not solve all your problems or give you magical protection.. but it can inspire you to be more free, more real, more loving, more pure and Spirit can liberate you from all the bad things in spiritual realm like bad thoughts and bad attitudes. It will inspire you to serve with the particular gifts only you have. And they don’t have to be supernatural gifts.

When you don’t have Holy Spirit you are just a spectator, an observer in the Church. But the Spirit of God empowers you and demands participation. The Holy Spirit will help you to Worship God in the Spirit. He will help you lift your soul to God and be free form anything that brings you down. The Power of the Holy Spirit will give you confidence and courage to witness for Christ and share your faith with others.

The Holy Spirit is God’s special gift for the Christian. Jesus Said in Luke 11:13, How much more shall your Heavenly Father give the Holy Spirit to them that ask Him. We ask for many things, but what God wants to give us is his Spirit. Receiving Jesus will give you Power to be a Child of God. Receiving the Holy Spirit will give you Power to serve Christ by being His anointed witness. Let us not be satisfied until we receive the Promised Spirit.

 But let us differentiate: Holy Spirit is not to be confused with our religious feelings. Sometimes we may feel the touch of the Spirit and he can lift up our feelings but the Holy Spirit is more powerful than that. Holy Spirit can work in us even when we have a headache and don’t feel spiritual at all. Spirit can make us more holy or godlike even in our sorrow or pain, when we feel abandoned by people or by God and yet don’t abandon our Lord. Holy Spirit is Comforter. Let us not upset the Spirit of God by neglecting the gifts given by God – our power to pray, to serve and to witness the God’s live presence in our lives.

 

 

  “Ziemassvētku brīnums”, 2017, māc. Ģirts Grietiņš

 

  Ziemassvētku laikā baznīcās mēdz atgadināt cilvēiem par to, ka visas tradīcijas un paražas, kas veidojušās ap šiem svētkiem (un varbūt ir skaistas) vēl neatklāj patieso Ziemassvētku nozīmi. Ja raugāmies uz pašu Ziemassvētku stāstu ar Jāzepu, Mariju un Jēzu, ar eņģeļu vēsti un ganiem, tad varam pārdomāt, kas būtu patiesais brīnums šajā stāstā?

  Dažkārt cilvēki no reliģijas un Dieva gaida kādu brīnumu, piemēram, brīnumainu dziedināšanu, atklāsmi vai brīnumainu zīmi. Ir dzirdēts, ka daži skeptiķi saka: ja Dievs man parārdītu kādu brīnumu, tad gan es beidzot ticētu. Vai Dievs tiešām veinreiz nevarētu parādīt kādu iespaidīgu brīnumu? Piemēram, ja debesīs parādītos uzraksts: “Es te esmu! Dievs” vai varbūt “Priecīgus Ziemassvētkus!”, vai tas mūs izbrīnītu? Iespējams. Bet vai tas kaut ko būtisku mainītu mūsu dzīvē? Vai es tādēļ vēlētos ticēt, kļūt labāks vai sekot Dievam, kas ir vienīgi kaut kur augšā, debesīs, paslēpies citā dimensijā vai kādā paralēlā universā?

  Tas viss varētu būt interesanti, ja vien būtu cerība šādu Dievu kaut kādā veidā aizsniegt, pieskarties, sastapt. Es domāju, ka tieši to mēs visi dvēseles dziļumos vēlamies – piedzīvot patiesu prieku, mīlestību, svētumu. Varbūt šīs ilgas glabājas mūsu dziļākos dvēseles līmeņos, zemapziņā - mūsu bērnības gaišajās atmiņās par Ziemassvētkiem. Tā mēs tiecamies pretī gaismai, ko reiz esam piedzīvojuši vai ieraudzījuši otrā cilvēkā.

 Kāds ticīgs cilvēks bija teicis, ka patiesu Dieva gara un mīlestības klātbūtni mēs varam piedzīvot tikai ieraugot to otra cilvēka acīs, mīlestības pilnā skatienā. Jo mūsu dvēselai napietiks ar lozungiem, ar pareiziem vai pat skaitiem vārdiem. Ir cilvēki, kas domā, ka Bībele ir galvenokārt labu padomu apkopojums. Taču, ielūkojoties Ziemassvētku vēstī, redzam, ka Dievs var būt mums daudz tuvāk nekā domājām – viņš mums var atklāties kā cilvēks. Tas ir patiess Ziemassvētku brīnums, ka Dievs mums var būt tik tuvu, tik saprotams, tik cilvēcisks.

Viņš ir mums līdzās un piedzīvo, izdzīvo mūsu likteni. Tad cilvēks vairs nevar raudzīties uz debesīm un teikt: tu esi tur augšā un mēs te lejā. Vai gan tu saproti, kas mums ir jāpiedzīvo?

  Ziemassvētku brīnums ir tas, ka Kristus nokāpa mūsu pasaulē (kā teicis Pāvils: viņš sevi iztukšoja, atteicās no dievišķās godības), lai vestu mūs atpakaļ pie tā Dieva, kuru jau tagad neapzināti tiecamies atrast. Viņš nāca mums pretī, cik tālu tas vien iespējams.

   Ziemassvētku labā vēsts saka, ka Jēzus nāca pasaulē ne tikai tādēļ, lai pavēstītu ko jaunu, lai dotu labas pamācības, bet vispirms, lai būtu kopā ar mums un aicinātu mūs līdzi ceļā – dzīves ceļā; lai atklātu mums noteiktu dzīves veidu un attieksmi pret pasauli. Jēzus ne velti ir cilvēkiem līdzās un izdzīvo mūsu dzīvi. Tātad kristietība kopš vissenākajiem laikiem nenozīmēja tikai noteitu intelektuālu patiesību pieņemšanu un noticēšanu, bet gan tā parāda noteiktu dzīves veidu, kurā mēs katrs varam savā veidā sekot Jēzum, praktizēt savu ticību. Ja ticība neizpaužas dzīvē, tad tā paliek tikai skaists vārds.

   Ziemassvētkos Jēzus nāk pie mums, lai aicinātu mūs katru iet pretī mūsu visu Debesu Tēvam. Ja Jēzus saka: Nāc man līdzi! , tad nepietiks viņam pamāt ar roku un teikt: Es jau tev ticu, priecīgus Ziemassvētkus! Ja tu tici, tas ir labi, bet kā tava ticība izpaudīsies nākamajā nedēļā? Jo īsta ticība ietekmē gan mūsu motivāciju, gan darbus, gan pieņemtos lēmumus. Tieši tas ir patiess brīnums – ja ticība spēj mūsu dzīvi manīt uz labu.

            Turklāt šim ceļam kopā ar Jēzus ir sākums, bet tas nebeidzas. Ja sekosim Jēzum savos ceļos, tad mūsu ceļš nebeigsies šajā pasaulē, bet Dievs mūs vedīs tālāk pretī savai valstībai, kura jau tagad aizsākas visur, kur saredzam un īstenojam Dieva un viņa mīlestības klātbūtni. Turklāt ir labi, ja šo Dieva klātbūtni piedzīvojam kopā.

  Latviešiem ir skaists vārds: “draudze”, kas norāda, ka Jēzus ir nācis pie mums, lai darītu par saviem draugiem un mācītu mums sadraudzību savā starpā. Ziemassvētkos Jēzus ienāk cilvēku ģimenē un arī vēlāk savu mācekļu draudzi veido kā ģimeni, kas nav domata svētiem un pilnīgiem cilvēkiem, bet gan katram, kas ir gatavs atsaukties. Te ir jāatceras, ka Tēvreizē lūdzam: “Mūsu Tēvs debesīs”: nevis tikai mans vai tavs Dievs, bet mūsu!

            Skaistajās Ziemassvētku dziesmās varam saklausīt savas ilgas pēc tās gaismas, kas jau ir ielikta mūsu dvēselēs. Ļausim šai gaismai spīdēt arī nākamajā gadā!

              Tādēļ iziesim pretī arī viens otram, atvērsim savu sirdi tiem cilvēkiem mums līdzās, kuriem arī svētkos nav viegli saredzēt gaismu, prieku un pieņemšanu.

  “Es nevaru palīdzet visai pasaulei, bet vienam cilvēkam es varu būt visa pasaule.” To darīja Jēzus. Taisnība ir atziņā, ka ja pasaulē es būtu vienīgais cilvēks, arī tad Jēzus piedzimtu, nāktu un ciestu līdz ar mani, manis un tevis dēļ.

            Šajos svētkos lūgsim, lai Ziemassvētku brīnumu negaidām no ārēji rezamām lietām, bet ļaujam Jēzum piedzimt mūsos. Kā teicis kristīgais mistiķis meistars Ekharts: Jēzus vēlas piedzimt katrā no mums. Ja tas notiek, tad tas ir daudz lielāks brīnums nekā viss, ko varam redzēt šājā pasaulē.  Lūgsim, lai savā dvēselē piedzīvojam Jēzus dāvāto mieru un prieku, ko spējam dot savam tuvākajam.