Kristības

 

No Dziesmu Grāmata latviešiem tēvzemē un svešumā (LELBāL / LELBA, 1993), 46. lpp.

Kristīšana ir pirmā Dieva žēlastības dāvana, ko svarīgi saņemt pēc iespējas ātrāk. Kristībā mēs topam savienoti ar Dieva uzvaru pār grēku un nāvi, kas iegūta Jēzū Kristū:

„Jo mēs līdz ar viņu kristībā esam aprakti nāvē, lai tāpat kā Kristus sava Tēva godības spēkā uzcelts no miroņiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē.” (Rom. 6:4)

Turpmākā dzīvē kristība turpina atdot grēkā zaudēto Dieva tēlu un līdzību (lasi 1. Mozus 1:26-27): „Un apģērbiet jaunu cilvēku, kas atjaunojas atziņā par sava radītāja attēlu” (Kol. 3:10) Kristība liecina, ka piederam Dieva jaunai radībai: „…kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.” (II Kor. 5:17)

Kristības mūs ieved Dieva draudzē – kristīgā Baznīcā: „Jo mēs visi esam vienā garā kristīti par vienu miesu…” (II Kor. 12:13) Kristībā apliecinām, ka Dievs ir mūsu Tēvs, un mēs – Viņa bērni.

Kristīšana izdarāma dievkalpojuma laikā draudzes vidū. Tikai izņēmuma gadījumā kristība var notikt privāti. Par to nekavējoties jāziņo tās draudzes dievkalpojumā, kurā kristītais ir uzņemts.

Pirms kristībām vecākus un krustvecākus mācītājs informē par kristības nozīmi un par bērna garīgās audzināšanas pienākumiem, kuŗus tie uzņemas. Pieaugušie pirms kristīšanas jāiepazīstina ar kristīgās ticības pamatiem, baznīcas darbu un uzdevumiem, kā arī ar draudzes locekļa pienākumiem un tiesībām.

Parasti kristīšanu izdara ordinēts mācītājs/mācītāja; bet ar draudzes mācītāja vai, ja tāda nav, ar prāvesta atļauju to var izdarīt arī neordinēts draudzes loceklis, kurš tad par notikušo kristību nekavējoties ziņo atļaujas devējam.

Draudot drīzai nāvei, kristīt var katrs kristīts cilvēks lietojot ūdeni un sekojošos vārdus: „(vārds), es tevi kristu Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Āmen.” Tam seko visu liecinieku kopīgi teikts „Mūsu Tēvs…” Par šādām kristībām jāziņo draudzes mācītājam.