Bēres

No Dziesmu Grāmata latviešiem tēvzemē un svešumā (LELBāL/LELB, 1993), 52. lpp.

Bēres ir pēdējais kristīgais pienākums pret mirušo, nododot viņu Dieva rokās, un kristīgas mirušo izvadīšanas uzdevums ir ar evanģelija vēsti paust augšāmcelšanās cerību, mierināt sērotājus:

„Mēs gribam, brāļi un māsas, lai jūs būtu skaidrībā par tiem, kas aizmiguši, un lai jūs nenodotos skumjām kā tie, kam nav cerības.14 Jo tāpat, kā mēs ticam, ka Jēzus ir nomiris un augšāmcēlies, Dievs arī aizmigušos caur Jēzu vedīs godībā kopā ar Viņu…. Jo Dievs mūs nav nolicis dusmībai, bet lai mēs iegūtu pestīšanu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu,10 kas par mums ir miris, lai mēs kopā ar Viņu dzīvotu, vienalga, vai esam nomodā vai aizmiguši.”.(I Tesal. 4:13-14, 5:9-10)

Draudzes locekļus var izvadīt no draudzes dievnama. Sākot bēŗu dievkalpojumu, zārku var arī aizvērt.

Mūsu tradīcija ir mirušo apglabāšana zemē. Tomēr pret pārpelošanu nav ne bībelisku, nedz doktrinālu iebildumu. Pelnu urnas apbedāmas kapsētā zemē vai novietojamas sevišķi tam nolūkam sagatavotā vietā (nišā) kapos vai dievnamā. Funerālijas izdarāmas pirms pārpelnošanas.

Sekulāras runas nedrīkst iestarpināt izvadīšanas dievkalpojumā.

Lietojot Dziesmu grāmatā (53.–60. lpp.) doto bēŗu kārtību, izņēmuma gadījumos katrs iesvētīts draudzes loceklis var izvadīt kristītu mirušo.